Man likās, ka un es nezināju, ka. Mammas pirmie trīs mēneši.

Protams, laiks skrien un paskrien arī pirmie trīs mazuļa mēneši. Tāds pirmais lielais posms 0-3 ir galā.

Šo posmu es gribētu dēvēt par iepazīšanos, aklā randiņa satikšanos. Mamma iepazīst bērnu un bērns mammu. Rodas arvien tuvāka saikne ar katru dienu. Es patiešām jūtos, ka kontrole nu jau ir daudz lielāka, spēju vairāk saprast viņu un arī sevi, sadalīt laiku un vajadzības. Par ko pirmajās nedēļās nebija ne runa.

Pirmās nedēļas likās pilnīgs haoss un likās, ka haoss nebeigsies, bet beidzās un, kā par brīnumu, diezgan ātri. Ātri iegājās arī jaunais ritms. Kuru pieņemot, viss likās saprotamāks un vieglāks.

Grūtākais ir pieņemt to, ka viss nav kā agrāk, grūtākais ir negremdēties pagātnē, kā svētdienas rītos snaudu līdz divpadsmitiem bez mazākā traucēkļa. Īsti nevar vairs tā bezrūpīgi plānot savas dienas, skraidīt šurpu, turpu, ir jau jāizmaina tā ikdiena, gribot, negribot. Un tomēr.. tik daudz ko var savienot un turpināt darīt! Un, bez šaubām, priecāties par visu divtik! Visu ir jāuztver kā pārejošu, īslaicīgu, tie bērni taču tik mazi ir tikai vienu reizi un tik īsu laiku! Pat, ja neizgulētās naktis neliekas tik īsas un maz, he he.

Protams, man kā jaunajai māmiņai un ar pirmo bērniņu bija lietas, kas grūtniecības un bērna plānošanas laikā likās kaut kā tā, bet izrādās ir pavisam citādāk. Uzskaitīšu dažas no tām.

Man likās, ka:

• Es nespēšu neko savienot, esot ar zīdaini (kur nu vēl divatā)

• Varēšu tik daudz ko darīt mājās un priecāties par brīvo laiku

• Nekur, nekad nepārvietošos ar ratiem+sabiedrisko transportu

• Izmainīšos nenormāli, esot MAMMA

• Iešu pilnīgi katru dienu uz parkiem staigāties

• Daudz vingrošu pēcdzemdību ķermeņa uzlabošanai

• Pazaudēšu sociālo dzīvi

• Būšu šausmīgi pārgurusi visas dienas

• Būšu pavisam viena, bez nevienas mammu-draudzenes, ar ko izklačoties

• Būšu nenormāli uztraukusies, paliekot ar mazuli divatā

 

Un tāpat arī bija lietas, ko es nezināju. Protams, tās ir ĻOTI daudz, bet nu tādas galvenās, pirmās, vienkāršākās.

Es nezināju, ka:

• Manas krūtis pirmās nedēļas būs TIK lielas (pilnas) un sāpīgas, ka nevarēšu pagulēt

• Nespēšu izdzīvot bez krūšturu ieliktnīšiem (vēl līdz šim)

• Mazulim pirmajos mēnešos nebūs nepieciešami visādi pūderīši, eļļiņas un šampūniņi

• Mazulis pirmajos mēnešos var kakāt TIK daudz un bieži

• Mazulis pirmo nedēļu noguļ un tad tik sāk pa īstam dzīvoties

• Mazulis pirmajos mēnešos neredz tālāk par 30cm

• Mazulis gulēs pie manis gultā visu pirmo mēnesi un vairāk

• Izvēloties ratus vajadzēja ņemt vērā izmēru, smagumu un riepiņu rotāciju

• Mammas un drauga, radu un draudzeņu palīdzība būs tik svētīga

 

Lai nu kā tur, domāju, ka varu uzsist sev pa plecu, ka šie pirmie trīs ir pārvarēti. Ar jaukiem un arī ļoti nelāgiem posmiem, kur Paula tētis divas reizes bija slimnīcā uz nedēļu un vairāk. Nu, teikšu uzreiz- tas bija ļoti emocionāli grūti, bez savas mammas un Rūda ģimenes palīdzības un atbalsta nezinu, kur būtu likusies. Es patiesi apbrīnoju tās māmiņas, kuras audzina mazuļus vienas.