Atgūlos dīvānā, drusciņ sagurusi, sakārtojusi māju un par to priecīga. Šim ierakstam gatavojos kādu laiciņu (ar “gatavojos” jāsaprot- mēģināju, bet Pauls to negribēja).
Tātad, jā, prieks iepazīties, Zane, un nu kopš devītā oktobra esmu komplektā ar kundziņu vārdā Pauls. Maziņš nu gandrīz jau trīs mēnešus vecs cepumiņš.
Īstenībā šis ieraksts vairāk ir par to devīto oktobri. Par dienu (īstenībā nakti bet), kas divus cilvēkus pārvērta trīs. Paula dzimšanas diena. Pati pirmā.
Tas iemesls, kāpēc top šis ieraksts būtībā ir pavisam vienkāršs. Kad biju stāvoklī, protams, ka meklēju, lasīju, priecājos un arī šausminājos par bērniņu piedzimšanas stāstiem. Vairāk uzsvars uz šausminājos. Baidījos, uztraucos un mazliet arī stresoju par to visu nezināmo. Tie dzemdību stāsti, uz kuriem es uzkritu, vairumā bija man biedējoši, protams, protams, ar skaistām beigām, ka pat asara notek, bet tik un tā- bailes. “Es negribu tā, man bail, ka man būs tā, man noteikti arī būs tā, ar manu sāpju slieksni es taču to neizturēšu” un tā tālāk, tas bija tas, kas grozījās manā galvā, to visu lasot.
Protams, gaidot bērniņu, jābūt reālistiskam- var notikt jebkā! Un tomēr, tā kā vairumā dzemdību stāstu, ko lasīju, bija man biedējoši kā maza šausmenīte, gribu papildināt skaisto un vieglo (grūti šo vārdu izmantot dzemdību tēmā, bet tomēr) dzemdību stāstu pulciņu. Jo, tomēr uzrokot šādus ierakstus sirdij mazliet mierīgāk paliek, kad puncis vēl tikai aug.
Pauls puncī dzīvojās tīri labi, īstenībā pat tik labi, ka ārā nesteidzās. Pēc ārstu noteiktajiem dzemdību datumiem biju kādas 10 dienas jau “pārstaigājusi”. Protams, Paulam viss bija perfekti, un reāli nebija nekādas pazīmes, ka kaut kas būtu par ilgu.
Lai vai kā, vecmāte teica, lai droši vēl staigāju un, ka, ja nu astotajā datumā vēl nekas nenotiek, lai uzzvanu, ka būs jāizšauj viens kokteilis (lai arī nezināju kāds-nojautu, ka nekāds mohito tas nebūs).
Astotais oktobris ātri vien pienāca bez nekādām dzemdību pazīmēm, nepalīdzēja ne ananas, dateles un kādi vēl tur brīnumi, ko ēdu un darīju. Diemžēl. Īstenībā man bija jau sajūta, ka tas nekad nenotiks, jo vairāk kā nedēļu katru dienu gāju gulēt un cēlos ar vienu domu- nu šodien būs tā diena. Un, jā, īstenībā mēdzu arī mazliet uzkrāsot seju, pat ja nekur nebija ieplānots doties (haha, jā, es gribēju sagaidīt skaista). Gardais vecmātes piena-rīcīneļļas-konjaka-ingvera (m-mm!) kokteilis tika izdzerts. Vēl šobrīd pienainā eļļas garša uz mēles, atceroties.
Kokteilis gan bija īstas brīnumzāles, vēders tika iedarbināts un Pauliņš arī sarosījās. Astotā oktobra vakarā sākās dzemdības. Mājās sajutu vājas kontrakcijas ik pēc minūtes (lai gan, jā, īstenībā bija pārsteigums, jo biju salasījusies, ka sākumā ir kādas 10 minūtes un tad samazinoties, lai nu kā tur, bet man visu laiku ik pēc minūtes tā arī saglabājās), zvanu vecmātei un viņa saka, lai atguļos un pasnaužu, nu nē, kāda gulēšana, pēc kādas stundiņas zvanu vēlreiz stāstu, ka kontrakcijas saglabājušās- ik pēc minūtes, saka tad lai braucu šurp. Dzemdēt bija nolemts Siguldā, tāpēc bija mazs satraukumiņš, lai visu paspētu. Īstenībā visa braukšana bija ļoti laikā. Siguldā, mājā Harmonija ieradāmies un man bija jau 5-6cm, ar tādām so, so paciešamajām sāpēm. Tad ātri vien sāpes palielinājās (līdz ar ūdeņu noiešanu, kas manā gadījumā notika trīs piegājienos). Vecmāte (jā, starpcitu- Aija Mikova, iesaku visiem, visiem, visiem, kas taisās dzemdēt) saka, ka varam doties uz Siguldas slimnīcu, ka viss ok, nav nekas vairs baigi jāgaida, viss notiek!
Siguldas slimnīcā ieradāmies kaut kur ap deviņiem, desmitiem vakarā, sāpes jau pieauga līdz jāapstājas-jāpieturas-grūti. Dzemdību nodaļa tumša, ar pus ieslēgtām gaismām, tukša un klusa- patīkami, sajūta, ka esam vienīgie bez liekas burzmas apkārt. Vecmāte mums ierādīja mūsu dzemdību istabu, ar vannu istabas malā, kurā arī sagaidīsim mazo Paulu.
Kontrakcijas turpinājās, es šurpu, turpu, uz bumbas, sēdus, stāvus, rāpus- sāpīgi visos veidos, bet vismazāk- izstaigājot sāpi. Tā nu es ik pēc minūtes rinķoju ap vannu, pieturoties pie tās.
Pēc stundiņas ienāk vecmāte uz apskatīšanu, skatās, saka ka ir 10 cm. Pirmais kas ienāk prātā “nevar būt, viss notiek, ārprāts!” Jo tajā stundā vēl (dzemdību stāstus salasījusies) pie sevis nodomāju, ka, bļin, tāda sāpe un tagad vēl entās stundas šito izturēt.. Vecmāte māca izstumšanu, un drīz vien piepilda vannu un es kāpju tajā iekšā.
Te laikam sākas grūtākais. Tas darbs, par ko visi runā dzemdību sakarā. Protams, bija arī mans “es vairs nevaru!!”, bet nu pie beigām jau. Gribās bļaut, bet nevar!! Vecmāte saka, ka tad spēku izliek uz bļaušanu nevis strādāšanu. Ar sakostiem zobiem pavadu katru sāpi, cīnoties un mācoties kā pareizi. Man likās, ka tā vanna, tas ūdens un viss pārējais man vairāk palīdzēs un atvieglos dzemdības (haha, es zinu, naivi, naivi), bet nu otrreiz dzemdētu arī tikai ūdenī, savi plusi ir daudz! Grūtākais bija tas, ka es īsti nemācēju to darīt un tur pagāja laiks, ilgāk mācies-ilgāk ciet sāpi. Ļoti svarīgs bija vecmātes atbalsts, kā man ir pareizi jāelpo un, kurā brīdī un kā jāspiež.
Rūdis blakus vannai saķēris manus plecus turpina teikt “tev ļoti labi sanāk, malacis” un viņš elpo līdz ar manām sāpju-spiešanas elpām, lai man nesajūk. Kamēr gaidu nākamo sāpi, vecmāte jau kārto galdiņu, kur liks Paulu uz pirmo saģērbšanos, nu jau zinu, viss, viss ir tepat nu jau viss! Vēl pāris stipras sāpes, kuras ar Rūda un vecmātes palīdzību izspiežu cauri un vannā iepeld cilvēks, mazs, mīļš, slapjš cilvēciņš. Pati vēl neko nesaprotu, ir dullums galvā, ķeru pēc Paula, vecmāte uzliek uz manām slapjajām krūtīm un nosaka “kāda laime, vaine.”
Un neizsakāmi! Bez vārdiem.
Tā mēs satikām Paulu, maziņu un slapju, ar lielām acīm tverot pasauli, viss jauns, viss pirmais. Mīlestība.
Pauls piedzima naktī no sestdienas uz svētdienu, pusnaktī, dzemdības ar spēcīgām kontrakcijām ilga aptuveni 3 stundas.
Lai laimīgi un viegli!
Tās ir mazās lietas, kas veido dzīvi lielu 
Jā, to šausmīgo stāstu ir pārāk daudz. Vēl nesen uzdūros Facebook par to ka viena māte stāsta par lietām par kurām it kā neviens nerunājot. Un pirmā doma galvā- tā ir kaut kāda propaganda? Ne bet nopietni, nu cenšas laikam sabaidīt jauno paaudzi. Nezinu, man dzemdības ilgā trīs dienas, bet to visu pārdzīvojot es domāju, ka viņas bija veiksmīgas un ne tik sāpīgas. Man vnk bija ilgi jāgaida tas arī viss. Un tas sāpes, protams sāpīgas, bet nekas tāds ko cilvēks nevarētu izturēt.
Es gan nevarēju pastaigāt, man teica visu laiku, jāstaigā, jāstaigā, bet ah, es to nevarēju. Un dušu vai vannu ieteikumi man tikai uzdzina smieklus. Es laikam vnk tāds cilvēks, ka uz eksāmenu atnācu, nolikt un mājas. Arī tāpat dzemdēt, es atnācu dzemdēt, tātad sāpes pacietīsu sēžot vai stāvot, un pēc tam gribu ātrāk mājas.
Bet tādēļ mēs visi tik atšķirīgi, vienam labs tas kas otram slikts. Jauks stāsts, forši izlasīt ko pozitīvu.
LikeLike