Manas TOP lietas mazulim

Kad ģimenē ienāk mazs bērniņš, neapšaubāmi arī dažādākās mantas sāk piepildīt telpu nemanot. No tā var mēģināt izvairīties, samazināt to daudzumu, nepērkot neko lieku, bet nu jebkurā gadījumā mantas būs, nav variantu.

Esmu no tiem cilvēkiem, kas mēģina izvairīties no pārbāztas telpas un meklē labākos risinājumus kaut kādam minimālismam. Mūsu gadījumā vēl nav atsevišķa telpa mazajam, tāpēc mantu problēma ir aktuāla. Protams, cerēju, ka bērnam (it īpaši mazulim) būs maksimums 2 mīkstās rotaļlietas un vēl pāris attīstošās rotaļas, nekas liels un skaļš un ne no plastmasas. Nekas lieks. Realitāte, protams, ir savādāka un ir daudz dāvanas un ir reālā patiesība, ka mazajam dažreiz tik ļoti patīk skaļā, grabošā, plastmasas rotaļlieta, ka pats jūties laimīgs, ka tāda mājās atrodama.

Bet vispār ne par rotaļlietām, vairāk par lietām, kas nepieciešamas un noderīgas, esot ar mazuli. Vēlos padalīties ar savām mīļākajām mantām. Tās, kuras man ir bijušas īpaši noderīgas un tīkamas šos pirmos mēnešus.

Grozs-šūpulis. Saprotams, ka šis ir īslaicīgs variants un drīz vien būs no tā jāatvadas, bet tas ir ļoti noderīgs, mazajam patīk, ka viņš tiek iešūpināts, kā vien vajag. Miedziņš šūpulī ir ļoti labs. Tāpat arī dažreiz izmantoju dienas miedziņam, kad nekā savādāk mazais nevar aizmigt, grozs parasti palīdz.

Processed with VSCO with a6 preset 

ČuČi ligzdiņa. Ligzdiņa mums ir ieklāta grozā un mazais jūtas apķerts no visām pusēm, drošībā. Ligzdiņa ir kādas latviešu meitenes roku darbs, saņēmu to kā dāvanu savā babyshower no draudzenes un patiešām ļoti, ļoti noder! Tāpat arī tiem vecākiem, kuri naktī vēlas, bet baidās mazuli ņemt savā gultā, šis ir lielisks risinājums.

Processed with VSCO with a6 preset

SwaddleMe. Jau kopš dzimšanas ietīšana ir ļoti noderējusi. Paulam rokas iet pa gaisu un vicinoties viņš sevi pamodina, es nevaru iedomāties, cik biežāk es naktī celtos bez šiem autiņiem. Esmu mēģinājusi tīt arī vienkārši plānā auduma autiņā, bet priekš tā Pauls ir par stipru un pēc pirmās pus stundas rokas jau lidinās pa gaisu. Mums tiešām der tikai šie SwaddleMe, kur ir forši daudz vietas kājiņām un rociņas ar klipšiem viegli nofiksēt.

Processed with VSCO with a6 preset

BabyBjorn. Paldies, ka eksistē. Patiešām, vismaz pirmos trīs mēnešus šis bija life saver. Bija posms, kad ne uz mirkli Pauls nebija apmierināts, ja tiek nolikts uz līdzenas virsmas. Tikai uz rokām, tikai ar šūpināšanu, tikai bauncerī. Un duša? Kā mamma viena mājās var ieiet dušā, ja nav šis krēsliņš? Un paēst ar abām rokām? Man nav ne jausmas. Vismaz ar Paulu. Tiesa gan, šobrīd izmantojam to krietni mazāk, jo mazais ir ļoti aktīvi sācis dzīvoties uz līdzenas virsmas, jo nu jau dzīve ir interesantāka nekā pirmajos mēnešos un arī līdzenā virsma ir jautra.

 

DIY baby gym. Ok, mums nav pilnīgs DIY, jo koka krellītes es pasūtīju gatavas. Bet nu šī ir ļoti forša lieta un ideja. Turklāt tā ir skaista, jo visi tie krāsainie paklāji, ar krāsainu plastmasas rotaļlietu arku galīgi nebija tas, ko es meklēju. Šādu gatavu es nekur nespēju atrast (vai arī bija pārlieku dārgi), tad nu ar Rūdolfa palīdzību tapa šis un patīk gan man, gan bebim.

Madara ziepes. Iepazīstot bēbīti un visu, kas ar viņu saistīts, sapratu, ka sapirktās eļļiņas, pūderīši, smērītes man reāli nav vajadzīgas, bet skaidrs, ka ziepītes gan ir. Un burvīgi noder pirmais nopirktais variants- bērnu ziepes no mūsu pašu Madara zīmola. Dabīgas sastāvdaļas, nekā lieka, bez izteikta aromāta, pie šīm arī palikšu turpmāk.

Naty eko autiņbiksītes. Īstenībā sākumā mēs visu ko mēģinājām un ta kā palikām pie Huggies. Bet šīs es uzgāju pavisam nesen un man nu ļoti patīk. Bez nevajadzīgiem zīmējumiem, ekoloģiski materiāli un cenas ziņā tā starpība galīgi nav tik liela (pērku Prisma lielveikalā, eko veikaliņos, protams, cenas ir lielākas). Tā tomēr ir lieta, kas mazuļa ādiņai tiek piekļauta dien dienā.

Kokosriekstu eļļa. Šī jau bija mūsu mājās, bet nevaru neminēt to arī šajā gadījumā. Sev, bebītim, ēdienā. Nu, bez šaubām, viens labs brīnumprodukts. Nav sanācis izmantot bieži, bet pirmajos mēnešos Paulam bija nedaudz sausas kājiņas, tad šo eļļu arī pielietojām. 


•  Mantu grozs. Jā, tas būs perfekts risinājums! Būs, jo vēl ceļo pie manis, bet es jau zinu, ka tā būs viena no manām top lietām visā šajā rotaļu mantu pasaulē. Vienkārši, skaisti un istaba savākta.

Man likās, ka un es nezināju, ka. Mammas pirmie trīs mēneši.

Protams, laiks skrien un paskrien arī pirmie trīs mazuļa mēneši. Tāds pirmais lielais posms 0-3 ir galā.

Šo posmu es gribētu dēvēt par iepazīšanos, aklā randiņa satikšanos. Mamma iepazīst bērnu un bērns mammu. Rodas arvien tuvāka saikne ar katru dienu. Es patiešām jūtos, ka kontrole nu jau ir daudz lielāka, spēju vairāk saprast viņu un arī sevi, sadalīt laiku un vajadzības. Par ko pirmajās nedēļās nebija ne runa.

Pirmās nedēļas likās pilnīgs haoss un likās, ka haoss nebeigsies, bet beidzās un, kā par brīnumu, diezgan ātri. Ātri iegājās arī jaunais ritms. Kuru pieņemot, viss likās saprotamāks un vieglāks.

Grūtākais ir pieņemt to, ka viss nav kā agrāk, grūtākais ir negremdēties pagātnē, kā svētdienas rītos snaudu līdz divpadsmitiem bez mazākā traucēkļa. Īsti nevar vairs tā bezrūpīgi plānot savas dienas, skraidīt šurpu, turpu, ir jau jāizmaina tā ikdiena, gribot, negribot. Un tomēr.. tik daudz ko var savienot un turpināt darīt! Un, bez šaubām, priecāties par visu divtik! Visu ir jāuztver kā pārejošu, īslaicīgu, tie bērni taču tik mazi ir tikai vienu reizi un tik īsu laiku! Pat, ja neizgulētās naktis neliekas tik īsas un maz, he he.

Protams, man kā jaunajai māmiņai un ar pirmo bērniņu bija lietas, kas grūtniecības un bērna plānošanas laikā likās kaut kā tā, bet izrādās ir pavisam citādāk. Uzskaitīšu dažas no tām.

Man likās, ka:

• Es nespēšu neko savienot, esot ar zīdaini (kur nu vēl divatā)

• Varēšu tik daudz ko darīt mājās un priecāties par brīvo laiku

• Nekur, nekad nepārvietošos ar ratiem+sabiedrisko transportu

• Izmainīšos nenormāli, esot MAMMA

• Iešu pilnīgi katru dienu uz parkiem staigāties

• Daudz vingrošu pēcdzemdību ķermeņa uzlabošanai

• Pazaudēšu sociālo dzīvi

• Būšu šausmīgi pārgurusi visas dienas

• Būšu pavisam viena, bez nevienas mammu-draudzenes, ar ko izklačoties

• Būšu nenormāli uztraukusies, paliekot ar mazuli divatā

 

Un tāpat arī bija lietas, ko es nezināju. Protams, tās ir ĻOTI daudz, bet nu tādas galvenās, pirmās, vienkāršākās.

Es nezināju, ka:

• Manas krūtis pirmās nedēļas būs TIK lielas (pilnas) un sāpīgas, ka nevarēšu pagulēt

• Nespēšu izdzīvot bez krūšturu ieliktnīšiem (vēl līdz šim)

• Mazulim pirmajos mēnešos nebūs nepieciešami visādi pūderīši, eļļiņas un šampūniņi

• Mazulis pirmajos mēnešos var kakāt TIK daudz un bieži

• Mazulis pirmo nedēļu noguļ un tad tik sāk pa īstam dzīvoties

• Mazulis pirmajos mēnešos neredz tālāk par 30cm

• Mazulis gulēs pie manis gultā visu pirmo mēnesi un vairāk

• Izvēloties ratus vajadzēja ņemt vērā izmēru, smagumu un riepiņu rotāciju

• Mammas un drauga, radu un draudzeņu palīdzība būs tik svētīga

 

Lai nu kā tur, domāju, ka varu uzsist sev pa plecu, ka šie pirmie trīs ir pārvarēti. Ar jaukiem un arī ļoti nelāgiem posmiem, kur Paula tētis divas reizes bija slimnīcā uz nedēļu un vairāk. Nu, teikšu uzreiz- tas bija ļoti emocionāli grūti, bez savas mammas un Rūda ģimenes palīdzības un atbalsta nezinu, kur būtu likusies. Es patiesi apbrīnoju tās māmiņas, kuras audzina mazuļus vienas.

 

Processed with VSCO with a6 preset

 

 

Paula piedzimšana

Atgūlos dīvānā, drusciņ sagurusi, sakārtojusi māju un par to priecīga. Šim ierakstam gatavojos kādu laiciņu (ar “gatavojos” jāsaprot- mēģināju, bet Pauls to negribēja).

Tātad, jā, prieks iepazīties, Zane, un nu kopš devītā oktobra esmu komplektā ar kundziņu vārdā Pauls. Maziņš nu gandrīz jau trīs mēnešus vecs cepumiņš.

Īstenībā šis ieraksts vairāk ir par to devīto oktobri. Par dienu (īstenībā nakti bet), kas divus cilvēkus pārvērta trīs. Paula dzimšanas diena. Pati pirmā.

Tas iemesls, kāpēc top šis ieraksts būtībā ir pavisam vienkāršs. Kad biju stāvoklī, protams, ka meklēju, lasīju, priecājos un arī šausminājos par bērniņu piedzimšanas stāstiem. Vairāk uzsvars uz šausminājos. Baidījos, uztraucos un mazliet arī stresoju par to visu nezināmo. Tie dzemdību stāsti, uz kuriem es uzkritu, vairumā bija man biedējoši, protams, protams, ar skaistām beigām, ka pat asara notek, bet tik un tā- bailes. “Es negribu tā, man bail, ka man būs tā, man noteikti arī būs tā, ar manu sāpju slieksni es taču to neizturēšu” un tā tālāk, tas bija tas, kas grozījās manā galvā, to visu lasot.

Protams, gaidot bērniņu, jābūt reālistiskam- var notikt jebkā! Un tomēr, tā kā vairumā dzemdību stāstu, ko lasīju, bija man biedējoši kā maza šausmenīte, gribu papildināt skaisto un vieglo (grūti šo vārdu izmantot dzemdību tēmā, bet tomēr) dzemdību stāstu pulciņu. Jo, tomēr uzrokot šādus ierakstus sirdij mazliet mierīgāk paliek, kad puncis vēl tikai aug.

Pauls puncī dzīvojās tīri labi, īstenībā pat tik labi, ka ārā nesteidzās. Pēc ārstu noteiktajiem dzemdību datumiem biju kādas 10 dienas jau “pārstaigājusi”. Protams, Paulam viss bija perfekti, un reāli nebija nekādas pazīmes, ka kaut kas būtu par ilgu.

Lai vai kā, vecmāte teica, lai droši vēl staigāju un, ka, ja nu astotajā datumā vēl nekas nenotiek, lai uzzvanu, ka būs jāizšauj viens kokteilis (lai arī nezināju kāds-nojautu, ka nekāds mohito tas nebūs).

Astotais oktobris ātri vien pienāca bez nekādām dzemdību pazīmēm, nepalīdzēja ne ananas, dateles un kādi vēl tur brīnumi, ko ēdu un darīju. Diemžēl. Īstenībā man bija jau sajūta, ka tas nekad nenotiks, jo vairāk kā nedēļu katru dienu gāju gulēt un cēlos ar vienu domu- nu šodien būs tā diena. Un, jā, īstenībā mēdzu arī mazliet uzkrāsot seju, pat ja nekur nebija ieplānots doties (haha, jā, es gribēju sagaidīt skaista). Gardais vecmātes piena-rīcīneļļas-konjaka-ingvera (m-mm!) kokteilis tika izdzerts. Vēl šobrīd pienainā eļļas garša uz mēles, atceroties.

Kokteilis gan bija īstas brīnumzāles, vēders tika iedarbināts un Pauliņš arī sarosījās. Astotā oktobra vakarā sākās dzemdības. Mājās sajutu vājas kontrakcijas ik pēc minūtes (lai gan, jā, īstenībā bija pārsteigums, jo biju salasījusies, ka sākumā ir kādas 10 minūtes un tad samazinoties, lai nu kā tur, bet man visu laiku ik pēc minūtes tā arī saglabājās), zvanu vecmātei un viņa saka, lai atguļos un pasnaužu, nu nē, kāda gulēšana, pēc kādas stundiņas zvanu vēlreiz stāstu, ka kontrakcijas saglabājušās- ik pēc minūtes, saka tad lai braucu šurp. Dzemdēt bija nolemts Siguldā, tāpēc bija mazs satraukumiņš, lai visu paspētu. Īstenībā visa braukšana bija ļoti laikā. Siguldā, mājā Harmonija ieradāmies un man bija jau 5-6cm, ar tādām so, so paciešamajām sāpēm. Tad ātri vien sāpes palielinājās (līdz ar ūdeņu noiešanu, kas manā gadījumā notika trīs piegājienos). Vecmāte (jā, starpcitu- Aija Mikova, iesaku visiem, visiem, visiem, kas taisās dzemdēt) saka, ka varam doties uz Siguldas slimnīcu, ka viss ok, nav nekas vairs baigi jāgaida, viss notiek!

Siguldas slimnīcā ieradāmies kaut kur ap deviņiem, desmitiem vakarā, sāpes jau pieauga līdz jāapstājas-jāpieturas-grūti. Dzemdību nodaļa tumša, ar pus ieslēgtām gaismām, tukša un klusa- patīkami, sajūta, ka esam vienīgie bez liekas burzmas apkārt. Vecmāte mums ierādīja mūsu dzemdību istabu, ar vannu istabas malā, kurā arī sagaidīsim mazo Paulu.

Kontrakcijas turpinājās, es šurpu, turpu, uz  bumbas, sēdus, stāvus, rāpus- sāpīgi visos veidos, bet vismazāk- izstaigājot sāpi. Tā nu es ik pēc minūtes rinķoju ap vannu, pieturoties pie tās.

Pēc stundiņas ienāk vecmāte uz apskatīšanu, skatās, saka ka ir 10 cm. Pirmais kas ienāk prātā “nevar būt, viss notiek, ārprāts!” Jo tajā stundā vēl (dzemdību stāstus salasījusies) pie sevis nodomāju, ka, bļin, tāda sāpe un tagad vēl entās stundas šito izturēt.. Vecmāte  māca izstumšanu, un drīz vien piepilda vannu un es kāpju tajā iekšā.

Te laikam sākas grūtākais. Tas darbs, par ko visi runā dzemdību sakarā. Protams, bija arī mans “es vairs nevaru!!”, bet nu pie beigām jau. Gribās bļaut, bet nevar!! Vecmāte saka, ka tad spēku izliek uz bļaušanu nevis strādāšanu. Ar sakostiem zobiem pavadu katru sāpi, cīnoties un mācoties kā pareizi. Man likās, ka tā vanna, tas ūdens un viss pārējais man vairāk palīdzēs un atvieglos dzemdības (haha, es zinu, naivi, naivi), bet nu otrreiz dzemdētu arī tikai ūdenī, savi plusi ir daudz! Grūtākais bija tas, ka es īsti nemācēju to darīt un tur pagāja laiks, ilgāk mācies-ilgāk ciet sāpi. Ļoti svarīgs bija vecmātes atbalsts, kā man ir pareizi jāelpo un, kurā brīdī un kā jāspiež.

Rūdis blakus vannai saķēris manus plecus turpina teikt “tev ļoti labi sanāk, malacis” un viņš elpo līdz ar manām sāpju-spiešanas elpām, lai man nesajūk. Kamēr gaidu nākamo sāpi, vecmāte jau kārto galdiņu, kur liks Paulu uz pirmo saģērbšanos, nu jau zinu, viss, viss ir tepat nu jau viss! Vēl pāris stipras sāpes, kuras ar Rūda un vecmātes palīdzību izspiežu cauri un vannā iepeld cilvēks, mazs, mīļš, slapjš cilvēciņš. Pati vēl neko nesaprotu, ir dullums galvā, ķeru pēc Paula, vecmāte uzliek uz manām slapjajām krūtīm un nosaka “kāda laime, vaine.”

Un neizsakāmi! Bez vārdiem.

Tā mēs satikām Paulu, maziņu un slapju, ar lielām acīm tverot pasauli,  viss jauns, viss pirmais. Mīlestība.

Pauls piedzima naktī no sestdienas uz  svētdienu, pusnaktī, dzemdības ar spēcīgām kontrakcijām ilga aptuveni 3 stundas.

Lai laimīgi un viegli!

img_7762
Enter a caption